Pastaiga pa lampīgo mājīgumu
Starp citu, kad es naktī atlidoju, bija 24🌡️С! Un tas ir oktobra beigās! Pa dienu tā vispār pilnīgs siltumiņš, visi šortiņos un krekliņos. Tas, protams, ir galvenais šejienes pluss, bet tas pats ir arī mīnuss. Vasarā mēdz būt arī četrdesmit, bet naktīs bieži trīsdesmit. Bet ziemā kādi desmit grādi, tomēr arī ap nulli gadās. Turklāt centrālās apkures parasti nav. Cilvēki stiepj gāzes balonus uz savu stāvu.
Tā kā, acīmredzot, ir karsti, un atūdeņošanās briesmas ir reālas, regulāri sastopamas dzeramā ūdens strūklakas. Tieši uz ielas, parkos. Ērti. Ūdens diemžēl ir pilnīgi negaršīgs. Ož pēc hlora apmēram kā Rīgā, bet vietām arī trakāk. Atkal jau tāpēc, ka ļoti maz lietus, augājs aiz pilsētas ir sauss. Toties apdzīvoto vietu iekšienē ir gluži patīkami – par parkiem rūpējas. Vēl arī, ja kāds pačurās, cilvēks vai suns, smirdēs ilgi un dikti. Ne kā pie mums, līdz tuvākajam lietutiņam. Galu galā tie vietējie, kas ir kulturālāki, staigā ar šampūnu un uzpūš to pēc suņa. Skaidrs, ka pilsēta arī mazgā ielu bruģi, citādi būtu pavisam švaki.
Nākamajā dienā no rīta es nesāku uzreiz rauties cīņā, bet tikai izpakoju ričuku. Pa dienu gan mēs nesteidzīgi izgājām pastaigāties pilsētā, paskatīties, kas un kā. Pagājām pa to pašu Turijas upes gultni, kur viss ir noorganizēts diezgan parocīgi. Gar malām – velo/gājēju celiņi, tālāk – celiņi skrējējiem, soliņi. Ikreiz stadioni un sporta laukumi, bērnu laukumi. Bieži kur var uzkāpt augšā, pilsētas līmenī, turklāt kā ar riteņu transportu, tā arī kājām. Ja nu gultne jāšķērso šķērsām, ir tilti, sastopami diezgan bieži. Vismaz vienā vietā ir noeja metro.
Iegājām mēs arī vecpilsētā. Tur ir diezgan skaistas ēkas un brīnišķīga strūklaka ar statujām. Turklāt vēl soliņi nokrāsoti varavīksnes krāsās, lai atbaidītu Latvijas iedzīvotājus. Tas gan ne visai palīdz – klimata un komfortablas pilsētvides dēļ daudzi ir gatavi pieciest geiropiskuma uzdzīvi. Kaut vai ņemot tradīciju apgleznot ar grafiti slēģus, ar kuriem uz nakti aiztaisa bodītes. Un tas nav vandālisms, bet gan pasūtījums! Uz bērnu veikala būs uzzīmētas krāsainas rotaļlietas, uz auto rezerves daļu veikala – straujas mašīnas. Pat uz frizētavas var redzēt stilīgas sieviešu galvas. Šajā pilsētā uzreiz jūti lampīgu siltumu un mājīgumu. Tā ir vieta, kur gribas dzīvot.
Arhitektūra
Grafiti
Lai tev sapņos rādās kosmoss
Kad mēs aizgājām līdz 🚂 Nord stacijai, es ieraudzīju jūgendstila (art-nouveau) ēku un tiku pamatīgi aizgrābts. Rīgā to sauc par jūgendstilu. Ja nu kāds ir piemirsis, art-nouveau ir arhitektūras stils, kam raksturīgas vienkāršotas formas un krāsu gamma. Ēka ir simpātiska, parādīšu jums foto (autors Diego Delso, CC BY-SA 4.0).
Valensijā ir divas stacijas, bet tās atrodas blakus – Nord vietējiem reisiem, bet Hoakins Soroļa – tālajiem. Starp citu, Soroļa – pazīstams spāņu impresionists, cēlies no Valensijas. Es jums vienu gleznu, kura man iepatikās, parādīšu. Ja patika, iesaku lekciju par viņu, ir laba. Interesanti, ka stacijas ēkā 2005. gadā vienreiz uzstājās simfoniskā metāla grupa Within Temptation, kuru esmu pat dzirdējis, un tā ir manā kolekcijā 📼.
Stacijas rajonā atrodas arī čainatauna, kur ir daži ķīniešu restūži, veiči un pat vesels lielveikals. Mēs nevarējām neieiet, ir taču interesanti. Ķīnieši nepievīla – es tur atradu to pašu slaveno kolu Intergalactic ar kosmosa garšu, kas izdota ierobežotā tirāžā. Citviet es to nebiju redzējis. Ar šo kolu ir tāds stāsts. Klīst pasaciņas, ka tajā ir aromatizētājs, no kura sastāv veseli miglāji saules sistēmas lielumā. Principā, to nav nemaz tik grūti iedomāties – spirta kosmosā ir daudz, un no tā līdz citiem vienkāršiem ogļūdeņražiem nav tālu. Tiesa, ja paskatās oficiālos materiālus, tik skaļu paziņojumu tur nav. Vienkārši mārketinga bla-bla par nezemes apbrīnošanas garšu 🌠 un tamlīdzīgi. Man personīgi šī kola (zero versija) patika, pat labāk nekā parastā zero. Bet, droši vien, mazāk nekā cherry zero, kas ir sastopama Spānijā, bet ne pie mums. Bija čainamārketā arī cita eksotiska kola – Dreamworld, ar maršmelovu garšu, bet man par to nav ko teikt. Bet lūk kosmiskā, starp citu, nedaudz atgādina Rīgas melno balzamu ar upenēm. Es pats nespētu to noformulēt, ja nebūtu ieraudzījis, ko raksta apskatnieki. Kad kas tāds notiek, es apskaužu cilvēkus, kas spēj pamanīt nianses – man tas padodas grūti.
Es tik daudz rakstu par kolu, jo man ir tāds hobijs. Es garšoju zero kolas no dažādām firmām un veidiem, kad to sastopu. Spānijā dzēriena kloni mani neiespaidoja, atšķirībā no Šveices, kur es iemīlēju mandarīnu Happy Cola no Coop tīkla.
Paradīze pensionāriem?
Valensijas iekšienē dzīvo aptuveni 800k cilvēku, bet ar priekšpilsētām – 1.5m. Pilsēta ir diezgan liela, un turpina augt. Būvē skudrupūžņu divdesmitstāvenes, diemžēl, nekā 💡. Labi vēl, ka blakus ir parki, nevis stāvvietas – tās cenšas taisīt pazemē. Dzīvokļi parasti ir ļoti lieli, par laimi, par apkuri nav jāmaksā. 80+ kvadrātmetri tā ir norma, bieži arī virs simta. Maksā no 30k (mazi, vecās mājās un ne tajos labākajos rajonos, prasa remontu), 100k+ (neslikti varianti ar lielāku platību, dažreiz liftu un modīgākā rajonā), 150k+ (jaunceltnes, lifts, kondicionieris, netālu no jūras). Par 300k+ var paņemt milzīgu penthausu vai nelielu mājiņu.
Pilsēta ir arī caurausta ar velo celiņu tīklu, bet bulvāri bieži vien ir ar milzīgām flīžu ietvēm. Skaidrs, ka tāds nav visur, bet aizbraukt ar ričuku var ļoti, ļoti tālu. Nesen te braucu ar ričuku ārpus pilsētas. Lai gan saputrojos, un tas nebija viegli, tomēr izbraucu. Vietām velo celiņš – tikai nosaukums, iet gar rosīgu maģistrāli. Bet bieži tas ir atdalīts vismaz ar stabiņiem, kas ir droši un komfortabli. Velo celiņi parasti ir ar gājēju pārejām, bet gājēji bieži palaiž garām velosipēdistus. Saprot taču, ka uz ričuka grūtāk startu/stopu taisīt. Šoferi arī palaiž garām, un ļoti pieklājīgi – pat tur, kur ričukam stāv zīme 🛑. Tiesa, daudz ir arī 🚦 ričukam, un tur nu esi tik labs un ievēro. Lai gan, ja nav 🚗, ļoti un ļoti daudzi pārkāpj noteikumus. Draugi stāsta, ka Spānijā ir lielisks noteikums – apdzenot velosipēdistu, ātrums jāsamazina līdz viņa ātrumam. Ātrā meklēšana paskaidro, ka Spānijā ir daudz saprātīgu noteikumu, kas palīdz velosipēdistiem uz ceļa.
Īstenībā pie apsteigšanas ātrums jāsamazina par 20 km no pašreizējā limita (tas ir, pilsētā tas ir 50-20=30 km/h). Tālāk – automašīnai apdzenot ričuku, jātur 2m distance. 🚴 vienmēr ir prioritāte strīdīgu situāciju un vienādas nozīmes 🛣 gadījumos. Var braukt pa diviem rindā, ja tas netraucē citiem satiksmes dalībniekiem (šis noteikums vispār ir 🔥!). Apļveida krustojumā velosipēdistu grupa tiek uzskatīta par vienu transportlīdzekli prioritātes noteikumos.
Pa ietvi braukt vispār nedrīkst, ja vien tas nav skaidri atļauts ar zīmi. Pēc manas pieredzes, ja brauc klusītēm un blakus nav velo celiņa, policija tevi ignorē.
Ēdiena foto instagramā
Plovs un kokakola
Pēc intensīvās pastaigas pa vecpilsētu mēs, skaidra lieta, bijām izsalkuši. Restorāni Spānijā strādā viltīgi. Cits ar siestu, tas ir, tikai no rīta un vakarā. Cits tikai uz pusdienām atveras. Tapas bāri (tas ir, kur dzerstās kompānijās un uzkož ar maizītēm) tikai vakarā. Bet labs zivju restūzis vispār tikai pēc iepriekšēja pieraksta.
Galu galā mēs iegājām indiešu restorānā "Bharat" ar labu reitingu un mana drauga atsauksmi. Es tur pasūtīju veģetāro ēdienu Birijani, kas ir kaut kas līdzīgs plovam, tikai ar dārzeņiem, kausētu sviestu un lērumu garšvielu. Birijani bija tik garšīgs, ka es praktiski piedzīvoju gastronomisko orgasmu. Sen nebiju tik patīkami paēdis. Nezinu, vai lieta bija garšvielās, mērcē vai pareizajā asuma daudzumā, bet tas bija neticami lieliski. Pie ēdiena palūdzu latti, bet viesmīlis kaut ko dzina jokus par "indiešu kafiju" un beigās atnesa tēju ar pienu. Nu ko, Indijā dari kā indietis.
Tas man izmaksāja 13.50€, kas ir pat ļoti cilvēcīgi. Porcija bija milzīga, es pieēdos, un jebkurā Itālijā vai Francijā tāds ēdiens + kafija maksātu divdesmitnieku minimums.
Papusdienojuši mēs iegājām karaliskajā parkā (dārzā?), kur atrodas būris ar čupu papagaiļu. Šie putni te jau tāpat sēž uz palmām ne pa jokam, bet būrī to ir uzreiz daudz un dažādu, un turklāt vēl var pabarot. Blakus vēl atrodas arī dabaszinātņu muzejs, bet cilvēki to parasti izmanto kā labu sabiedrisko tualeti. Neapskaužams liktenis, bet ko tur padarīsi.
Pablenzuši uz papagaiļiem, mēs tomēr devāmies mājup. Spānijā uz luksoforiem gājēja figūriņa mēdz būt arī sieviešu, vai vismaz svārkos. Šī atšķirība mūsdienās kļūst būtiska, jo īpaši tāpēc, ka valsts vienmēr ir atbalstījusi LGBT-un-pārējie-alfabēta-burti tiesības. Piemēram, viendzimuma laulības šeit legalizēja 2004. gadā. Spānijai ir senas viendzimuma attiecību tradīcijas, un nav brīnums, ka 88% spāņu pēc aptauju datiem labi izturas pret LGBT. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Interesanti, ka emigranti no Latvijas un Krievijas bieži vien griež zobus par šo tēmu, it īpaši, kad redz visādus praidus vai "nepiedienīgi" ģērbtus pilsoņus, bet tik un tā brauc šurp bariem. Pārāk jau nu mīl labo laiku un relaksējošo atmosfēru. Grib gan zivtiņu apēst, gan ar tramvaju pavizināties. Lai viņiem veicas!
Abonē, neslinko!